Dzīvība
Dzīvība ir matērijas eksistences forma, kam raksturīga īpaša vielas struktūra, vielu un enerģijas apmaiņa ar vidi, vairošanās, adaptācijas un pilnveidošanās spēja.[1] Dzīvība ir īpašība, kura atšķir priekšmetus no dzīvās dabas. Nāve ir dzīvības beigas, pēc tās iestāšanās organisms kļūst “nedzīvs”. Ar dzīvības pētīšanu nodarbojas bioloģijā. Savukārt ar dzīvības definēšanas jautājumiem nodarbojas filozofija.
Ir atrastas liecības, ka dzīvība uz Zemes eksistē 3,7 miljardus gadu[2] (Zemes vecums ir aptuveni 4,54 miljardi gadi). Senākās fosilijas ir datētas aptuveni 3,4 miljardus gadu vecas. Sākotnēji tie bija primitīvi organismi. Pirmie eikarioti (organismi, kuri sastāv no šūnām, kurām ir morfoloģiski labi izveidoti kodoli un dažādi organoīdi) parādījās pirms aptuveni 2,3 miljardiem gadu. Evolūcijas rezultātā dzīvības formas attīstījās. Pirmie daudzšūnu organismi bija pirms 1,5 miljardiem gadu, bet pirmie dzīvnieki tikai pirms 800 miljoniem gadu. Pirmie cilvēki radās pirms 2 miljoniem gadu.
Dzīvība uz Zemes tiek iedalīta vairākās grupās. Augstākā taksonomiskā vienība ir impērija. Tādas ir tikai divas: prokarioti, kas vēl sīkāk dalās baktērijās un arhejos, un eikarioti. Pie eikariotiem pieder dzīvnieki, augi, sēnes un protisti. Savukārt par vīrusiem zinātniekiem nav vienprātības, vai tie ir dzīvi organismi.[3] Šūnu teorija nosaka, ka dzīvu organismu uzbūves pamatvienība ir šūna, bet vīrusus veido tikai nukleīnskābes fragments un olbaltumvielu apvalks.